Pēc šķiršanās ar bijušo vīru, kas nebija pati patīkamākā pieredze, es jau gadu esmu viena.
Neesmu gatava ļaut kādam citam tuvoties – joprojām baidos atkal nonākt līdzīgā situācijā, kāda bija iepriekšējās attiecībās.
No vienas puses, es saprotu, ka tā varbūt nav pareizi – ilgi dzīvot bez attiecībām un turēties no cilvēkiem pa gabalu. Taču no otras puses – neko nevaru ar sevi padarīt. It kā prāts saka vienu, bet sirds joprojām piesardzīga.
Gribu padalīties ar savu personīgo pieredzi – kā tas ir, kad sieviete pēc 50 gadu vecuma ilgāku laiku atrodas bez attiecībām. Kas ar to saistīts, kā mainās domāšana, sajūtas un pašas attiecību uztvere.
Aizvēros sevī
Laika gaitā vairāki vīrieši ir izrādījuši interesi – te viens uzsmaida, te otrs cenšas uzsākt sarunu, bet es uz to nespēju reaģēt. Nespēju atbildēt ar pretimnākšanu, pat ne ar vienkāršu smaidu. Nevienam neesmu atbildējusi ar savstarpēju uzmanību.
Visu laiku izvairījos no jebkādas tuvākas saziņas, it kā apzināti būvēju sienu starp sevi un citiem. Pat tad, kad kāds izteica komplimentu, iekšēji sajutos neērti – it kā nezinu, kā reaģēt, ko atbildēt. Laika gaitā kļuvu pilnīgi noslēgta, ieslēdzos savā pasaulē.
Sāku vairāk rūpēties par sevi
Ar laiku sāku sevi novērtēt citādi – vairāk un dziļāk. Kad vēl biju attiecībās ar vīru, sev īsti laiku neatvēlēju – vienmēr bija citi pienākumi, citas rūpes. Tagad viss mainījies. Esmu beidzot sākusi pievērsties sev: pierakstījos uz masāžu, sāku regulāri apmeklēt baseinu, atradu jaunu hobiju, kas man sagādā patiesu prieku.
Agrāk tas vienkārši nebija prioritāšu sarakstā – viss tika atlikts “vēlāk”, “kad būs laiks”. Tagad tas “vēlāk” ir kļuvis par “tagad”.
Atklāju jaunu brīvības sajūtu
Viena no negaidītajām pārmaiņām, kas nāca līdz ar šo posmu, bija brīvības sajūta – tāda, kādu sen nebiju piedzīvojusi. Neviens vairs neko negaida, neko neuzspiež, neizsaka piezīmes. Vairs nav jāpielāgojas otra cilvēka vajadzībām vai noskaņām – varu dzīvot pēc sava ritma, savām vēlmēm.
Šī brīvība ne vienmēr nozīmē vientulību. Drīzāk – tā ir iespēja paskatīties uz sevi no jauna. Bez spriedzes, bez sacensības, bez nemitīgas vēlmes pierādīt, ka esi “pietiekama”. Tā ir iespēja būt pašai – mierā ar sevi un savu ikdienu.
